Demenci var saslimt jau agrā vecumā. Uzziniet pirmās pazīmes un atšķirības.

Demence ir slimība, bet tā ir arī slimības simptoms.
Cilvēki bieži vien kļūdaini to attiecina uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, taču tā var skart ikvienu, pat jaunībā.

Kādas slimības izraisa demenci?

Galvenā ir iepriekš iegūto intelektuālo spēju samazināšanās.

Nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda "de mentio", kas tulkojams kā gara/ prāta aiziešana.

Ar šo terminu 18. gadsimtā apzīmēja visus garīgās attīstības traucējumus.

Tā galvenokārt skar vecus cilvēkus - vecuma demence.
Tomēr dažādu slimību rezultātā demence var attīstīties arī jaunībā.

Kā izpaužas demence?

Parasti vispirms tiek ietekmēta atmiņa.
Tā ir spriešanas spēja, ar kuras palīdzību mēs saglabājam un atgūstam jau apgūto informāciju.
Traucējumi izpaužas gan īstermiņa, gan ilgtermiņa atmiņas līmenī.

Tiek zaudēta loģiskā domāšana, kas parasti ļauj mums atspoguļot realitāti un sakarības starp parādībām.
IQ kā izmērāms intelektuālo spēju līmenis samazinās.

Par savu vispārējo redzesloku mēs esam parādā pilnīgai orientācijai.
Cilvēki ar demenci cieš no dezorientācijas.
Viņi var būt dezorientēti pēc personas. Viņi neatpazīst tuvākos radiniekus un paziņas. Vēl sliktāk, viņi dažkārt nezina, kas viņi ir.
Viņi mēdz būt dezorientēti arī pēc vietas un laika.

Arī spēja mācīties, t. i., atcerēties, ir dziļi traucēta.
Dementiem ir problemātiski īsā laikā atkārtot iepriekš teikto.
Dažkārt tiek runāts par dienām, smagākos gadījumos par minūtēm.
Tas ir saistīts arī ar vienlaicīgu uzmanības noturības samazināšanos, vispārēju lēnumu, bradātismu, neprecizitāti.

Saprātīgas spriestspējas traucējumi ļoti ietekmē afektivitāti un uzvedību.
Vērojams vispārējs cilvēka personības kritums kopumā.
Viņš kļūst psiholoģiski nestabilāks un nekritiskāks.

Palielinās agresivitāte, afektivitātes uzliesmojumi, biezi garastāvokļa traucējumi, miega traucējumi. Var būt blēņas un halucinācijas.

Demences stadijas (MMSE - mini garīgā stāvokļa eksāmens)

1. Viegla demence - Raksturīgs tikai viegls atmiņas zudums, kā rezultātā mainās iepriekšējie ieradumi un ir minimālas uzvedības izmaiņas. Palielinās aizmāršība un pārejoša orientēšanās. Viņi sliktāk veic darbu un ikdienas aktivitātes, viņiem ir grūtības koncentrēties. Minētās problēmas kļūst arvien grūtākas. Viņi nevēlas atzīt, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Tāpēc viņi bieži vien padodas trauksmei un depresijai.
2. Vidēja demence - kognitīvie traucējumi, ievērojami orientēšanās traucējumi (nespēj atgriezties mājās). Viņi aizmirst pamatinformāciju par sevi, pat parastas ikdienas darbības viņiem kļūst par problēmu. Sociālie kontakti ir ierobežoti. Viņiem nepieciešama citu cilvēku palīdzība.
3. Smaga demence - Smagi kognitīvie traucējumi, pacients nespēj spriest un viņam nepieciešama nepārtraukta, specifiska aprūpe. Pacients pārstāj uztvert apkārtējo vidi, bieži rodas maldi un halucinācijas, uzvedības traucējumi, pieaug pacienta agresivitāte. Pakāpeniski zūd motoriskās funkcijas, aizplūst urīns un izkārnījumi.

Kas izraisa demenci agrīnā vecumā?

Etioloģijas pamatā ir smadzeņu un smadzeņu asinsvadu bojājumi, ko izraisa primārā slimība. Tomēr atsevišķos specifiskos gadījumos ir pierādīta arī sekundāra iedzimtība.

Lielākā daļa no mums par demenci domā kā par vecu cilvēku, kurš, kļūstot vecāks, aizmirst lietas. Lielā mērā tā ir taisnība. Taču jauns vecums negarantē, ka mēs būsim pasargāti no šīs mānīgās slimības.

Demenci vai tās cēloņus iedala pamatkategorijās saskaņā ar Starptautisko slimību klasifikāciju (ICD 10).

No tām pirmās divas kategorijas attiecas uz gados vecākiem cilvēkiem. Otrajās divās ir aprakstīti stāvokļi vai slimības, kas vēlāk izraisa demences sindromu, kas skar visu vecumu cilvēkus.

Alcheimera slimība (morbus Alzheimer) ir nopietna smadzeņu slimība, kuras ārstēšanai vēl joprojām nepastāv cēloņsakarības.

Terapija pārsvarā ir simptomātiska - simptomu ārstēšana.

Precīzs Alcheimera slimības cēlonis nav līdz galam skaidrs. tomēr ir konstatētas dažas saiknes ar iedzimtību.

Dominē atmiņas pasliktināšanās, sākotnēji īstermiņa. Tā ir problēma ar jauniegūtās informācijas atcerēšanos.

Vēlākās stadijās pavājinās arī ilgtermiņa atmiņa.

Ir arī mācīšanās un orientēšanās traucējumi.

Bieži sastopami runas traucējumi.

Pacients vēlas kaut ko pateikt, bet nevar atrast pareizos vārdus, lai gan saprot. Vēlāk viņš vairs nesaprot jautājumus, tāpēc nevar atbildēt.

Asinsvadu demence

Asinsvadu demence (vaskulārā demence) rodas smadzeņu asinsvadu darbības traucējumu rezultātā.

Risks ir cilvēkiem, kuri ārstējas no cukura diabēta, augsta asinsspiediena vai smadzeņu asinsvadu aterosklerozes.

Tās ir slimības, kuru rezultātā asinsvadu sieniņa pavājinās un vēlāk tiek bojāta vai plīst.

Neārstētiem pacientiem, protams, palielinās risks, kas saistīts ar pamatslimībām, un ir lielāka insulta (apopleksijas, ikta) iespējamība.

Ar katru smadzeņu infarktu palielinās demences attīstības iespējamība.

Demence citu slimību gadījumā

Demence citu slimību gadījumā ir demence, kas rodas uz cita pamata nekā Alcheimera slimība un nav vaskulāra demence.

Tā skar ne tikai vecāka gadagājuma cilvēkus. Tā var rasties pusmūžā cilvēkiem, kas slimo ar dažādām slimībām.

• Tā ir, piemēram, tāda slimība kā multiplā skleroze. Tā ir iekaisuma, imūnmediēta demielinizējoša un aksonāla centrālās nervu sistēmas slimība, kas skar cilvēkus jau aptuveni 30 gadu vecumā. Mazāk ticams ir slimības sākums jaunākā vecumā un pēc 50 gadu vecuma.
  Slimības prognoze ir nelabvēlīga.
  Galu galā tā cita starpā izpaužas kā dažādas pakāpes demence.
• Vēl viena šāda slimība ir Parkinsona slimība.
  Tās cēlonis vēl nav zināms, bet to klasificē kā deģeneratīvu slimību ar pakāpenisku neironu bojāeju.
  Tā galvenokārt rodas ap 55 gadu vecumu.
  Ar vecumu risks pieaug.
  Atmiņas traucējumi ir viens no šīs slimības psiholoģiskajiem simptomiem.
• Mazāk zināma ir Hantingtona slimība.
  Tā ir ne pārāk izplatīta pārmantota centrālās nervu sistēmas slimība.
  Tā sāk parādīties aptuveni 35-50 gadu vecumā.
  Simptomi progresē nākamo 10-20 gadu laikā.
  Agrīnās stadijās ir tikai garastāvokļa izmaiņas, uzvedības izmaiņas, depresija, palēnināta domāšana, traucēta spēja saprast un mācīties, kas progresē līdz demencei.
  Motorisko (kustību) funkciju traucējumi izraisa nevadītas, paātrinātas līdz nekoordinētas kustības, ko pavada sejas muskuļu raustīšanās (grimases).
• Creutzfeldtova-Jakobova choroba je sporadické neurodegenerativní onemocnění mozku.
  Poprvé bylo popsáno v roce 1920 německým neuropatologem H. G. Creutzfeldtem. O něco dříve ji rozpoznal německý neurolog A. M. Jakob.
  Přenos je dědičný z matky na dítě s 50% pravděpodobností. Sporadická forma je zapříčiněna samovolnými změnami v mozkové tkáni, infekční forma se přenáší z nemocného zvířete požitím infikovaného masa (BSE). Případně je možný i iatrogenní přenos například při transplantaci.
  Průběh je charakteristický poruchami paměti (zastřená mysl), porucha koordinace s následnými častými pády, závratě, halucinace, záchvaty strachu.
  Onemocnění progreduje až do těžkého stavu demence. Nemocný je postupně zcela nehybný – upoutaný na lůžko s úplným vymizením osobnosti.
• Nieman-Pickovu chorobu řadíme mezi onemocnění metabolická. Konkrétně se jedná o poruchu metabolismu tuků.
  Ty se ukládají převážně v játrech, slezině a kostní dřeni.
  Rozděluje se na tři základní typy. Typ A postihuje již novorozence.
  Potíže se začínají objevovat již v prvních týdnech života a končí smrtí kolem 1. až 3. roku.
  Projevuje se neprospíváním novorozence, zvracením, průjmy, svalovou slabostí až úplnou psychomotorickou poruchou.
  Typ B může vzniknout v dětském věku i v dospělosti. U tohoto typu však intelekt nebývá postižen.
  Typ C postihuje různé věkové skupiny od narození až do dospělosti. Projevy jsou jak motorické, tak i na psychické úrovni s prohlubující se mentální retardací.
  Léčba neexistuje, existují jen pokusy o transplantaci kostní dře
• Onemocnění vyskytující se i u mladých lidí způsobující postupné poruchy i kognitivních funkcí je epilepsie.
  Každému z nás se může stát, že dostane během života epileptický záchvat buď po úrazu hlavy, nebo nadměrným požitím alkoholických nápojů. To ovšem neznamená, že je epileptik a rozvine se u něj předčasná demence.
  Epilepsii jako onemocnění diagnostikuje výhradně lékař na základě anamnesticky potvrzených opakovaných záchvatů a dalších vyšetření, například elektroencefalografie (EEG) s přítomností patologických elektrických vzruchů v mozku a následně vyšetření potřebných k odhalení její příčiny.
  U pacientů s dlouholetou epilepsií se postupně může začít projevovat předčasná demence.
  Málokdy však dochází k úplné degradaci osobnosti.

To izraisa ne tikai iepriekš minētās slimības, ar kurām pat mūsdienu medicīna nespēj tikt galā. Dažkārt pie tā ir vainojams pats cilvēks.

• Visbiežākie ar slimībām nesaistītas demences cēloņi mūsu valstī ir alkoholisms vai pārmērīga dažādu narkotiku lietošana.
  Arī šīs vielas atstāj pēdas smadzenēs, un ne tikai aknās, kā daudzi domā. To regulāra lietošana izraisa smadzeņu atrofiju ar sekojošu demences attīstību.

Pseidodemence nav reāla intelektuālo spēju samazināšanās, bet gan pārejošs stāvoklis ar intelektuālo spēju samazināšanos.
Tā rodas kā pēctraumatiska reakcija (pēc stresa, traumatiskas pieredzes) un izzūd, kad šis faktors tiek novērsts.
Pseidodemencei raksturīga elementārāko spēju zudums, bet sarežģītākas spējas saglabājas.
Priekšplānā izvirzās absurdas atbildes (man ir 200 gadu) vai tēlains apvērsums braukšanā (rakstīšana ar pretējo pildspalvas galu), kā, piemēram, Ganzera sindroma pārejošais drūmais stāvoklis.
Pseidodemences gadījumā tā nav simulācija.
Slimnieks šo pārejošo stāvokli neapzinās.

Diagnoze un ārstēšana

Specifiskas ārstēšanas nav, jo demences attīstības cēloņi ir ļoti dažādi.

Jebkurai personai, kurai sāk parādīties vieglā stadijā aprakstītie simptomi, jāveic pilnīga ārsta izmeklēšana. Slimības, kas varētu būt stāvokļa cēlonis, pakāpeniski tiek novērstas.

Lielāko daļu slimību var izslēgt vai apstiprināt ar morfoloģiskās izmeklēšanas metodēm, proti, datortomogrāfiju (CT) vai magnētisko rezonansi (MR), kur ārsts var novērtēt izmaiņas smadzeņu audos.

Tas galvenokārt attiecas uz smadzeņu atrofiju - smadzeņu audu apjoma samazināšanos.

To nevar izārstēt, bet tās progresēšanu var palēnināt, galvenokārt ar medikamentiem, kas uzlabo vielmaiņu un asins plūsmu smadzeņu audos.
Deģeneratīvo izmaiņu palēnināšanai noder arī antioksidanti un vitamīni.
Ģenētisku slimību gadījumā tiek veikti DNS testi.
Ja visi testi ir negatīvi, jāsāk domāt par psihiatrisku stāvokļa ārstēšanu.
Ārstēšana galvenokārt ir simptomātiska, ņemot vērā dominējošo problēmu.